Kādreiz konkursi bija iespēja tikt pie pasūtījuma.

Gandrīz visi lielie biroja darbi, kas šodien ir projektēšanas stadijā, ir aizsākušies kā dažādu konkursu piedāvājumi.

Daži darbi tiek attīstīti projekta stadijā ļoti tuvu konkursā piedāvātajam risinājumam, piemēram LEDUS dzīvokļu ēka Kr.Barona un Lāčplēša ielu stūrī un 2H biroju ēka Hanzas ielā.

Dažādu iemeslu dēļ citi uzvarējušie konkursa piedāvājumi mēdz evolucionēt, dažbrīd pārvēršoties līdz nepazīšanai - Kvartāls Skanstes ielā plenēra laikā radītajā risinājumā radikāli atšķīrās, no šobrīdējā kvartāla attīstības koncepta. Pasūtītāja mērķis bija izvēlēties projektēšanas biroju tālākajai sadarbībai, nevis konkrētu risinājumu.

Z Towers konkursa piedāvājumā varēja lepoties ar vienu torni, atšķirībā no saskaņotā projekta varianta ar diviem savienotajiem torņiem.

B200 dzīvokļu mājas Biķernieku ielā - saglabājot konkursa risinājumā piedāvāto punktveida apbūves risinājumu, ir piedzīvojis ievērojamas izmaiņas, pateicoties precizētām - stipri palielinātām dažāda veida aizsargjoslām.

Protams, ir arī uzvarēti konkursi, kas dažādu ekonomisku apsvērumu vai pieņēmumu dēļ, līdz šim brīdim vēl ir palikuši konkursa piedāvājuma stadijā, piemēram ZIP viesnīca Katrīnas ielā.

Tie visi ir lieli, nozīmīgi objekti un to saknes ir konkursos.

Jo vairāk biroju pieņems piedalīšanos arhitektūras konkursos par normāla arhitektu biroja darbības neatņemamu sastāvdaļu, jo lielākas izredzes mums visiem kopā ir sagaidīt labo arhitektūru, kas var rasties tikai veselīgas konkurences rezultātā. Lai arī līdz Vācijas vai Spānijas apjomiem ar vairākiem simtiem arhitektūras konkursu dalībniekiem mūsu mazajai valstij neaizaugt, es pieņemu, ka straujo būvniecības tempu radītā absurdā situācija, kad Pasūtītājs ir gatavs maksāt jebkuram, kurš māk zīmēt, drīz beigsies un atjaunosies profesionalitātes un kvalitātes kritēriji, kā galvenie priekšnoteikumi arhitektūras risinājuma izvēlē.

Pagaidām vēl konkursos piedalās trakie un jaunie biroji, kuriem ir vēlme pašapliecināties.

Tie, kuriem liekas, ka viņiem ir ko teikt un tie, kas var atļauties atrauties no konkrētas naudas pelnīšanas.

Konkursos parasti nav tiešas saiknes ar reālu klientu, kas varētu neatbalstīt labākās idejas, tāpēc tas ir brīdis ,kad teikt to, ko gribās.

Ir jādara tas, kas pašiem liekas nozīmīgs un aizraujošs, stulbākais risinājums ir kaut ko taisīt mēģinot balstīties uz konkursa organizatora vai konkursa žūrijas personāliju subjektīvo gaumi.

Tas ir ceļš, kas jau pašā sākumā projekta risinājumā iekodē kompromisu. Ja nav citas izejas, mazie, nenozīmīgie kompromisi parādās projektēšanas gaitā. Bet sākumam ir jābūt tīrai mantai.

Konkurss - tās ir pāris dienas, kuru no sevis tiek izspiests domas koncentrāts.

Konkursi ar laiku iemāca izteikties pietiekoši īsi un precīzi.

Lai tas būtu iespējams, ir jābūt domai, kas aizrauj.

Reāli labu domu nav daudz.

Un galīgi nav daudz labas idejas ģenerētspējīgi cilvēki.

Mūsu valsts apmācības sistēma tādus nespēj radīt, par tādu ir jāpiedzimst vai arī savi skili jāuztjūnē pašmācības ceļā vai citu zemju skolās.

Arī mūsu mēģinājumi atrast „superkareivi" - radošu cilvēku bez arhitekta izglītības, zināšanām socioloģijā un pasaules sajūtu, kas varētu pārstāvēt sabiedrības viedokli biroja ietvaros, to konfrontējot ar mūsu arhitektoniskajiem mēģinājumiem, ir beigušies neveiksmīgi.

Prasības izrādījās gandrīz nereālas.

Arī „superkareivjus" mūsu valstī neapmāca.

Nekas cits neatliek, kā pašiem par tādiem būt.

Vieglāk ir nedomāt un justies komfortabli iepriekš noteiktos rāmjos.

Var taisīt kvadrātmetru mājas un domāt, ka varētu uztaisīt konkursu, bet nav laika un nekad to neuztaisīt, jo Pasūtītājs tāpat ir gatavs dot projektēt visiem.

Var taisīt konkursu ar atbildības sajūtu un būt pārliecinātam, ka uzzīmēto var realizēt, var laist muļķi un taisīt smukas bildes bez sajēgas kā to dabūt gatavu.

Latiņu katrs izvēlās sev pats.

Rezultāts var būt labākais ciemā, valstī vai būt pasaules līmenī. Pagaidām pasaules līmeni nepavelkam.

Lai izšķirtos vai piedalīties konkursā vai nē, mums galvenie jautājumi ir:

- vai ir viedoklis par konkrēto vietu un problemātiku,

Nav nekā sliktāka par vienaldzību gan konkursā, gan dzīvē.

- vai darbs dos prieku prātam un process būs interesants,

Lai iecere izdotos, projektējot ir jābūt sajūtai, ka rezultāts nāk no mums pašiem, ka tas ir tas, ko mēs gribam pateikt, ka tā nav viena cilvēka fantāzija vai iegriba, bet kopīgi veidota arhitektūra, savādāk nav vērts negulēt naktis.

„nafig tas ir vajadzīgs" sajūta iestājās otrās dienas naktī. Iestājas kopā ar kafiju, kolu un picu.

Un ir tikai normāli, ka lāzergriezējs nevar paspēt izgriezt detaļas, nakts vidū beidzas līme un ploteris atsakās printēt.

Taisot konkursu parasti pietrūkst laika padziļinātai izpētei ,labākā maketa izvēlei starp daudziem izgrieztajiem variantiem un garām diskusijām par risināmajām problēmām.

Parasti tas ir kompakts, mērķtiecīgs process, lai izceltu un parādītu ideju - pamatojumu, kāpēc ir tieši tā un ne savādāk.

Laba ideja var būt problēmas atrisinājums vēl neredzētā veidā vai tieši otrādi - pārsteidzoša vienkāršība.

Bezidejas veidojums ir reāls telpas zaudējums vai arī vienkārši - būvniecība. Tas nav priekš mums.

Šis ir arī ļoti atbildīgs process, ņemot vērā iespējamību, ka tieši konkrētā ideja izrādīsies dzīvotspējīgākais risinājums no piedāvātajiem variantiem un nāksies ar to sadzīvot , risināt un detalizēt vēl ilgi pēc konkursa beigām.

Un apstākļu veiksmīgas sakritības rezultātā, projekts tiks realizēts un to būs spiesti lietot reāli cilvēki ar savām konkrētajām vajadzībām.

Ar visu to, līdz šim mēs vienmēr esam paspējuši konkursa materiālus iesniegt laikā.

Pārāk daudzi cilvēki pavada daudz laika mēģinot perfekcionēt kaut ko pirms sākt darīt.

Ir muļķīgi atrisināt visu līdz smalkākajām detaļām, ja tajā pašā laikā ideja nepavelk.

Ideja ir jāformulē procesā.

Konkursa produkts nedrīkst būt līdz perfektumam izstrādāts - jādod katram iespēja iedomāties un redzēt savu.

Jādod cilvēkiem iespēja saskatīt to, ko viņi tur redz.

Lielākajai daļai cilvēku tāpat ir citu cilvēku viedoklis.

Tavas domas pareizība vienmēr būs atkarīga no atskaites sistēmas.

Un tā ir baigā atļaušanās saglabāt savējo, neietekmējoties no ārējā spiediena.

Ar to mēs arī katrs esam unikāls.

Pastāv iespēja darīt lietas cilvēkiem viegli saprotamā veidā, izvēlēties drošāko veidu.

Ja vienmēr izvēlēsies pareizāko, drošāko izvēli, Tu būsi tāds pats kā visi pārējie.

2p bez kuriem, manuprāt, arhitektūrā nekas nevar sanākt - pozitīva attieksme un profesionālisms.

Arī tikai ar vienu no tiem nekas nesanāk. Pat ja tu esi labs profesionālis, bet dzīvē nūģis, tev neizdosies realizēt savas ieceres pilnā apjomā, jo arhitektūras process sevī ietver arī attiecības starp cilvēkiem, kolēģiem, pasūtītājiem. Tā ir nozīmīga procesa sastāvdaļa.

Nekāds rezultāts nevar sanākt arī bez nesavtīgas enerģijas ieguldīšanas.

Man enerģiju dod mīlestība. Tie ir ļoti cieši saistīti procesi.

Iespējami labāk izdarīt šobrīd uz galda esošo darbu- tas ir grūti realizējams, bet nepieciešams uzstādījums. Nepavelk doma, ka tas, kas šodien ir boring, -nākošo uztaisīsim labāk.

Tas brīdis var arī nepienākt.

Birojā visi kolēģi ir vismaz 10 gadus jaunāki par mani,

Vecums vai jaunība nav šķērslis - katrā jaunā gadījumā tiek turpināta tā ideja, kas konkrētajā brīdī izrādās visspēcīgākā un pamatotākā.

Ir svarīgi mācēt atzīt savas kļūdas un spēt mainīties, ar cilvēkiem, kuri ir pārliecināti, ka viņiem ir pilnīga taisnība ir maz par ko runāt,.

Process arhitektūrā - laiks no idejas līdz objekta realizācijai aizņem 90% no mūsu darba dzīves, tāpēc tas nevar būt nesvarīgs.

Rezultāta sajūta priekš manis ir diezgan īsa, uzbūvētais objekts turpina dzīvot savu dzīvi, bet mani pārņem nākošais process.

Ir jāmēģina darīt to, ko gribas darīt, būt kopā ar cilvēkiem un strādāt kopā ar cilvēkiem ar kuriem ir labi būt kopā.

Tāpēc arhitektūras procesā ir vieta labai mūzikai un labām grāmatām, attiecībām un ēdienam.

Process ir spēle - spēle savā starpā, ar klientu, ar saskaņojošajām institūcijām.

Nav iespējams uztaisīt kaut ko labu 100% sekojot noteikumiem, savācot iepriekš visu institūciju noteikumus un pēc tam mēģinot iekļauties tajos.

Balstīties tikai uz zināšanām - tas ir droši, bet neoriģināli.

Pieredzes sakrātos risinājumus izmantot katru reizi no jauna - slinki.

Ir jāmeklē jaunas idejas, jo darīt visu pareizi ir boring.

„ if you can\'t solve a problem, it\'s because you ‘re playing by the rules" Paul Arden

/Uldis Lukševics NRJA/